MWAC ir četru burtu vārds

MWAC ir četru burtu vārds: {Mamma ar kameru}

autore ir viesu blogere Kara Vālgrēna

Pirms atlaidat sevi vai kādu citu kā MWAC (mamma ar kameru), tāpēc jums vajadzētu pārdomāt etiķeti.

MWAC (lietvārds): 1. mamma ar kameru; 2. jaunas māmiņas ar jaunām pusceļa cienīgām kamerām, kas pēkšņi domā, ka ir plusi, un iekasē maksu par pusotru dolāru lielu darbu, pazeminot īstus fotogrāfus; 3. šāvējs un dedzinātājs, kurš pavada maz laika, lai noskaidrotu fotogrāfijas vai nozares zinātni, mākslu un smalkāku mehāniku un maksā zem nozares standarta cenām.

Man vajadzētu paskaidrot, ka tas tā nav my definīcijas. Tās ir pirmās pirmās atbildes, kuras atradu, kad slimīgas ziņkārības dēļ ierakstīju “Kas ir MWAC?” meklētājprogrammā. Tas nav pārāk pārsteidzoši. Noslaukiet jebkuru foto tāfeli, un vispārējā vienprātība ir skaidra - MWAC iznīcina nozari, pārmērīgi piesātinot tirgu, nepietiekami maksājot saviem klientiem un piegādājot izslavētus momentuzņēmumus.

Bet vai ir taisnīgi izteikt šādu vispārīgu paziņojumu? Es nekad neesmu bijis šī termina “MWAC” cienītājs, taču kopš maniem bērniem tas man vēl vairāk nokļūst zem ādas. Esmu bijis a profesionāls fotogrāfs piecus gadus. Esmu reģistrējies, esmu apdrošināts, īrēju vietu, zinu savu 1040-SE no sava ST-50. Bet esmu arī dzemdējusi (divas reizes), un man joprojām pieder kamera (nevienam no maniem zīdaiņiem tā nebija jāmaina). Pēc definīcijas es esmu MWAC.

Tad atkal es varētu nokāpt no tehnikas. Parasti ir pievienoti brīdinājumi: jūs esat tikai MWAC, ja šaujat un dedzināt, ja jūs iekasēt veikalu cenas par izdrukām, ja jūs svētlaimīgi ignorējat savus nodokļus, ja joprojām izmantojat komplekta objektīvu, ja tas, ja tas. Tomēr, lai arī kā jūs definējat MWAC, īstā problēma paliek - šis termins padara “mammu” par “sliktu fotogrāfu”. Tas apvieno visas māmiņas kopā, neņemot vērā viņu pieredzi, lietpratību vai prasmes. Un tas skaidri pasaka, ka profesionālās fotogrāfijas pasaulē mammām nav jāpiemēro. Ja jums gadās būt bērni, jūs sāksit savu biznesu ar trūkumiem un pavadīsiet ievērojamu laiku, aizstāvot savas tiesības saukt sevi par profesionāli. Pirms jūs varat izlaupīt savu ceļu uz augšu, jums būs jāpelē līdz pirmajam stāvam.

Nepārprotiet mani - mani sarūgtina iespējamo fotogrāfu pieplūdums, kas kabatas maiņai pārdod ļoti apgaismotus, ar hiperpiesātinātiem momentuzņēmumus. Bet es joprojām domāju, ka ir pienācis laiks novirzīt MWAC apvainojumus un atrast jaunu saīsinājumu. Lūk, kāpēc.

1. Tas ir liekulīgi. Fotogrāfi to kaislīgi apgalvos Iegādājoties labu kameru, cilvēks nav labs fotogrāfs. Tad nākamajā elpas vilcienā viņi nošņauks, ka kāds vietējais MWAC šauj ar nemiernieku. Viņiem bija taisnība pirmo reizi - kāds ar māksliniecisku redzējumu un sākuma līmeņa kameru, iespējams, pārspēs wannabe ar 5D.

2. Tas ir misogynistic. Jebkurā citā nozarē to dēvētu par diskrimināciju. Iedomājieties ārstu, kurš atgriežas no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un saņem pļauku ar etiķeti “MDOC”, savukārt viņas vienaudži brīdina pacientus, ka lielākā daļa MDOC lieto neatbilstošu aprīkojumu un praktizē medicīnu tikai kā hobijs. Izklausās smieklīgi, vai ne? Un kur ir visi DWAC? Viņi tur ir, bet tos parasti sauc tikai par fotogrāfiem.

3. Tas nav svarīgi. Ja esat profesionāls fotogrāfs pēc pasūtījuma, jaunie iesācēji zog jūsu biznesu vairāk nekā Wal-Mart zog biznesu no Louis Vuitton. Es saprotu, ka, ja klients nespēj novērtēt kvalitātes atšķirību, viņš nekad nemaksāja manu trīsciparu radošo maksu. Tā sauktie MWAC ir tikai konkurenti viens ar otru.

4. Tas ir nepareizi. Personīgi es domāju, ka es kļuvu labāks portretu fotogrāfs kad man bija mani bērni. Iesācējiem, kad man ir nepieciešams izmēģināt jaunu aprīkojumu vai apgaismojuma tehniku, parasti pārbaudāmā persona ir pieķērusies manai bikšu kājiņai. Un neviens labāk nekā mamma (vai tētis!) Nezina, kā uzmundrināt kaprīzus priekšmetus, likt kādam pasmaidīt vai pielāgoties negaidītām situācijām. Lielākā daļa no maniem iecienītākajiem portretu fotogrāfiem ir vecāki. Viņu fotogrāfijās ir kāda saikne - varbūt tāpēc, ka viņi saprot, cik svarīgas ir atmiņas.

Šo iemeslu dēļ es domāju, ka ir pienācis laiks pārtraukt mest etiķeti “Mamma ar kameru”. Un, ja šie iemesli nav pietiekami labs, es gribētu piedāvāt vēl vienu: Tā kā es esmu mamma un es tā arī teicu.

Kara Vālgrēna ir fotogrāfe Dienviddžersijā, kur dzīvo kopā ar vīru un diviem kameru nogurdinātiem zēniem. Apskatiet viņas Kiwi Photography emuāru vai apmeklējiet viņu Facebook lapa.

* Ja jums patika šis raksts, jums varētu patikt arī “Kas ir profesionāls fotogrāfs digitālās fotogrāfijas laikmetā? " Uzziniet vairāk par profesionāla fotogrāfa definīciju un to, kāpēc būt par mammu ar kameru / vaļasprieku ir kaut kas lepns, par ko nav jākaunas.