Es, es pats un es: Ievads pašportreta fotogrāfijā

Mans ievads pašportretiem

Vēl apmēram pirms diviem gadiem vienīgās fotogrāfijas, kurās jūs varat atrast mani, ir tās, kuras uzņēmis kāds cits, un tās mēdz būt vajadzīgajām ģimenes fotogrāfijām. Kad draugs izaicināja fotogrāfu grupu lai izietu no kameras aizmugurē un nokļūtu bildēs, tas mainīja manu fotogrāfiju. Izaicinājums bija nofotografēt sevi - nebija svarīgi, vai kamera bija daļa no attēla, piemēram, spoguļa pašportrets, vai arī jūs turējāt kameru rokas stiepiena attālumā un uzsitāt. Jums nācās nofotografēt sevi.

Tajā brīdī es sāku ieintriģēt. Šis man bija jauns fotografēšanas veids: pašportreta fotogrāfija. Bija aizraujoši izmēģināt kaut ko pilnīgi ārpus manas komforta zonas un redzēt, ko es ar to varētu darīt. Es paņēmu obligāto spoguļa kadru ar kameru līdz acs ābolam, ziniet, tādu, kuru gandrīz katrs fotogrāfs ir uzņēmis vismaz vienu reizi.

Interesē pašportreta fotogrāfija

Divas nedēļas vēlāk šis draugs izdeva to pašu izaicinājumu. Šoreiz es mēģināju turēt kameru rokas stiepiena attālumā. Vai jūs zināt, cik grūti ir iegūt fokusu tieši tad, kad jūs nevarat redzēt caur objektīvu? Tas bija grūts un prasīja vairākus mēģinājumus, lai to panāktu pareizi. Ik pēc divām nedēļām šai fotogrāfu grupai tika dots viens un tas pats izaicinājums. Pievienojās arvien vairāk fotogrāfu. Apmēram šajā laikā Helovīns bija ap stūri, un es mēģināju novirzīt savu iekšējo Odriju Hepbernu. Mani piesaistīja šī “jaunā” fotogrāfija.

365 projekts: visi pašportreti

Pagājušajā janvārī (2013. gadā) es nolēmu sevi patiešām nofotografēt un uzņemties 365 projektu. Vienu gadu es katru dienu fotografēju sevi. Es to izdarīju vairāku iemeslu dēļ.

• Es varētu iemācīties vairāk mīlēt sevi, redzot to, ko citi, proti, mans vīrs, redzēja manī.
• Es varētu uzzināt, kā sevi pozēt, kā arī ikvienu pozēt glaimojošās pozās un gaismā.
• Es varētu paplašināt savu radošumu un izmēģināt lietas, izmantojot modeli, kas vienmēr ir pieejams un vēlas darīt visu, ko fotogrāfs vēlas.

Aptuveni puse no maniem selfijiem ir plānoti, tas nozīmē, ka es iedvesmu gūstu, pārlūkojot Pinterest dēlīšus vai dzirdot dziesmu vai pat lasot kaut ko tādu, kas mani skar, un es vēlos parādīt, kā tas man liek justies. No turienes es savā galvā iztēlojos, kā es gribu, lai tas izskatās, un tad es dekonstruēju sev nepieciešamās daļas - fonu, apgaismojumu, apģērbu, rekvizītus utt. Es vingrināšu savu “izskatu” spogulī, lai es sajust, kā es vēlos, lai mana seja izskatās. No turienes es uzstādīju savu kameru un savu "atstarpi" un pēc tam veicu pāris treniņu kadrus. Man ir tālvadības pults, kuru es izmantoju lielāko daļu laika, vai nu es to turu, vai arī man ir 2 sekunžu izlaidums, un es to izmetu malā, tāpēc tā nav fotoattēlā.

Es turpinu pastāvīgu ideju sarakstu savā tālrunī un savā iPad, lai, ja kādu dienu es iestrēgtu, es varētu pārskatīt sarakstu un iedvesmoties no jauna. Es ļoti iesaku šo sistēmu, ja izmēģināt 365 vai 52 nedēļu projektu. Būs dienas, kad jūs vispār nejūtaties iedvesmots un neko nevarat izdomāt, savukārt citas dienas idejas lien ārā. Tādā veidā jūs vienmēr varat iegūt mazliet iedvesmas.

Man ir ne tikai ideju saraksts, bet arī manā 365 ir iekļauti vairāki "mini" projekti, piemēram, Modernas mājsaimnieces portreti, Ghost In The Machine (iedvesmots no kāda cita 365 projekta), Demon Inside, Thirteen Nights Of Halovīni un mans jaunākais, Mini-Me. Šie mini projekti arī palīdz mani turpināt.

Šis ir aizkulisēs apskatīts viens no maniem Ghost In The Machine fotoattēliem, ar pabeigto kadru redzams zemāk.

Plānojiet, uzņemiet, atkārtojiet, atgriezeniskā saite: Pašbildes māksla

Ir reizes, kad pirmajos 3 kadros jūs iegūsiet fokusu, apgaismojumu, izskatu - tikai visu - pilnīgi nevainojamu. Otrā puse ir tā, ka ir bijuši gadījumi, kad esmu uzņēmis 100 kadrus un esmu izdomājis tikai 3, no kuriem izvēlēties, un es, iespējams, pat visus tos nedievinu.

Viena lieta, ko esmu iemācījusies, ir tāda, ka, ja jūs publiski izliekat ziņojumus sociālajos medijos, esiet gatavs nevēlamai uzmanībai, neatkarīgi no tā, vai tie ir “vīteņaugi” vai kritika, vai vienkārši parauti. Man ir tendence tos ignorēt un notīrīt. Viņi nav mana laika vērti, un galu galā es šo projektu daru tikai pats. Es to daru kā vizuālu dienasgrāmatu par to, kā ir pagājis mans gads. Mani pašportreti ir veids, kā man izpausties, un, ja jūs tā domājat par saviem pašportretiem, tad tos kļūst daudz vieglāk izdarīt.

Tā kā šī ir mana gada vizuālā dienasgrāmata, es katrā kadrā ieliku mazu sirds / dvēseles gabaliņu. Esmu atklājis, ka to darot, es palieku uzticīgs jebkuram ziņam, kuru vēlos nosūtīt, un fotogrāfijām ir daudz lielāka ietekme. Negatīvais faktors, kas saistīts ar attēla uzņemšanu, neatkarīgi no tā, vai tas ir pašportreti, ainavas, daba, pat portreta darbs, ir tas, ka jūs piesietat savam darbam. Tas var būt emocionāli nogurdinošs, un jūs varat izdegt. Es cenšos ar to tikt galā, atkal rīkojoties “dumjš”. Ne katrs attēls var būt dvēseles meklētājs vai sirdi satricinošs.

Reiz man jautāja, vai mans komforta līmenis mainās atkarībā no fotoattēla. Viņi dara. Tas nav tik daudz, cik daudz ādas es parādu, tas ir vairāk par to, kādas emocijas un kādu pusi es esmu gatavs parādīt. Vai es esmu ar mieru parādīt reibinošu, dumjš pusi? Kā ar emocionāli sagrauto pusi? Vai es palieku privāts par zaudējumiem, kas man ir bijuši pēdējā gada laikā, vai arī parādīju tos caur fotogrāfijām un gūstu zināmu slēdzienu? Man šis 365 projekts sākās kā veids, kā kādam parādīt, ka es patiešām varu to pabeigt, un es neuzņemšu garlaicību un neatstātu. Tas galu galā ir veids, kā atcerēties savu gadu un patiešām atvērt manu radošumu.

Zemāk ir attēls no sērijas Mini-Me:

Tamara Pruessnere ir dabas fotogrāfe Maranā, Arizonā, un specializējas vētras, ainavas un makro fotogrāfijās. Pirms 13 gadiem viņa sāka strādāt ar manuālu Minolta filmu kameru, mācoties attīstīt filmu. Galu galā viņa vēlas dzīt vētras visā Vidusrietumos. Pie viņas var atrast viņas pašportreta fotogrāfiju mājas lapa vai Facebook.